“Veloceļotājs – Latvijai izdevīgs viesis” 2004.07.16, “Dienas Bizness”

03.07.2006.

 

Lai gan mūsu valsti šķērso divi starptautiskā EuroVelo projekta veloceļi, pagaidām Latvija vēl nevar lepoties kā veloceļotāju iemīļota un veloceļotājiem izteikti draudzīga valsts.

Testē veloceļu. O. Stoļarovs – Freibergs (centrā) kopā ar citiem eurovelo akcijas dalībniekiem izbrauca Austrumeiropas veloveļa posmu Latvijā. Maršruts ved gar Lubānas ezera krastu.

 

Kā jaunajai ES dalībvalstij Latvijai patlaban īpaši ak­tuāli ir pievērst uzmanību diviem mūsu valsti šķēr­sojošiem EuroVelo projekta maršrutiem — Baltijas jūras jeb Hanzas lokam un Austrumeiropas veloceļam. Pirmais no tiem Latviju šķērso, sākot no Nidas caur Liepāju, Kuldīgu, Kandavu, Talsiem, Tukumu un tālāk — caur Rīgu līdz Ainažiem. Otrs sākas Val­kā un vijas cauri Vidzemei un Latgalei līdz Medu­mu robežpunktam. Diemžēl pagaidām šie ceļi ir ti­kai atzīmēti EuroVelo projekta kartē, dabā tie vēl nav uzskatāmi iezīmēti.

 

Eiropas Riteņbraucēju federācijas iniciētais Eu­roVelo projekts aptver 12 starptautiskus veloceļus, kas šķērso katru Eiropas valsti un kuru kopējais ga­rums mērāms 60 000 km. Šo veloceļu plānojums pa­redz vienotā tīklā iekļaut jau esošos dažādu valstu veloceliņus un arī citus velotransportam piemērotus ceļus, tādējādi izveidojot plašu velomaršrutu tīklo­jumu pa visu Eiropu. Latvijā EuroVelo projekta koor­dinatora lomu uzņēmies Oļegs Stoļarovs – Freibergs, kurš ir arī viens no Latvijas Veloceļojumu informāci­jas centra (VIC) izveidotājiem.

 

Austrumeiropas ceļš Latvijā

 

Popularizējot sevi kā veloceļotājiem draudzīgu val­sti, Latvija noteikti spētu noturēt tūristu interesi arī pēc tam, kad jauno ES dalībvalstu iepazīšanas vil­nis būs pārskrējis, atzīst O. Stoļarovs – Freibergs. Nesen viņš pavadīja starptautisku veloceļotāju gru­pu, kas testēja EuroVelo maršrutu nr. 11 jeb Aus­trumeiropas veloceļu — no Nordkapa līdz Atēnām (5964 km). Šī veloakcija aizsākās maija vidū Norvē­ģijas tālākajā ziemeļu punktā Nordkapā un noslēg­sies augustā Grieķijā jau tuvu Olimpiādes laikam, īsi pirms Jāņiem akcijas dalībnieki piecu dienu laikā šķērsoja arī Latviju. Mūsu ceļu segumu un maršru­ta piemērotību ar velosipēdiem pārbaudīja Zviedrijas, Vācijas, Itālijas, ASV un pat Japānas velotūristi. Viņi pie mums izbrauca aptuveni 500 km garu maršrutu (Valka — Valmiera — Vecpiebalga — Ma­dona — Rēzekne — Krāslava — Daugavpils — Me­dumi). O. Stoļarovs – Freibergs stāsta, ka laika ap­stākļi veloceļotājus nelutināja, taču, par spīti lietum, maršruts tika veikts sekmīgi. Viesiem īpaši piemē­rota velotūrisma attīstībai šķitusi Latgale, jo tur uz ceļiem nav intensīva autosatiksme, maršrutu iespē­jams plānot pa gleznainām vietām (Rāznas ezers, Mākoņkalns, Daugavas loki u.c.). Daļa no maršruta šķērsoja ari gleznaino Gaiziņa apkārtni un Vecpie­balgas novadu.

 

Diemžēl mums vēl daudzviet pieklibo veloceļotā­jiem piemērota infrastruktūra — trūkst ceļu norā­des, velomaršrutu kartes, veloservisi, izdevīgs savie­nojums ar dzelzceļu, iespēja piekļūt internetam, ve­loceļotājiem piemērotas naktsmītnes u.tml. Kā vie­nu no negatīviem faktoriem O. Stoļarovs – Freibergs minēja kriminogēno situāciju. Pāris gadu laikā VIC izveidotajam velokurjeru dienestam vien nozagti vairāk nekā 40 velosipēdi. Trūkst arī velostatīvu, kur atstāt un pieslēgt velotransportu. Dažviet derētu lielāka viesmīlība pret veloceļotājiem, apbēdina ari autobraucēju kultūras zemais līmenis.

 

Veicina tūrisma infrastruktūru

 

Eiropas tūrisma sektorā velotūrisms ieņem arvien nozīmīgāku tirgus daļu. Veloceliņu ierīkošana re­ģionos veicina pieprasījumu pēc tūrisma infrastruk­tūras attīstības, jo veloceļotājiem ir gana laba apetī­te, viņi pārvietojas lēnāk par autobraucējiem, tāpēc viņiem īsākos ceļaposmos nepieciešamas kā ēstuves, tā naktsmītnes, skaidro O. Stoļarovs – Freibergs. Veloceļotāji labprātāk piestāj pie muzejiem un citām apskates un izklaides vietām. Tā kā tūristu ieguldī­jumu valsts ekonomikā mēro pēc ceļotāja valstī pa­vadīto dienu un nakšņojumu skaita, tad, salīdzinot ar autotūristiem, veloceļotājs ir izdevīgāks tūrists.

 

Viens no veiksmīgākajiem velotūrisma attīstības piemēriem ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā izveidotais vairāk nekā 300 km garais veloceļš gar Donavu Austrijā. Kā liecina statistika, naktsmītnēs šī maršruta tuvumā aptuveni 80 procenti nakšņotāju ir tieši velotūristi. Ja fakti par ve­cās Eiropas panākumiem velotūrisma attīstībā kā­dam šķiet pašsaprotami, tad pavisam savādāk jāvēr­tē fakts, ka Igaunijā jau 2002. gadā ar viena parauga norādēm nomarķēja velomaršrutus 3000 km garu­mā, tostarp arī Igauniju šķērsojošos EuroVelo projek­tā iekļautos ceļa posmus. Finansējumu šim veiku­mam piešķīra valsts — par to gādāja gan valsts ceļu administrētāji, gan tūrisma darbības pārraudzītāji.

 

Maz marķētu veloceliņu

 

Diemžēl Latvijā šādam mērķim valsts naudu nav tērējusi. O. Stoļarovs – Freibergs cer, ka veloceliņu ie­rīkošanai un marķēšanai izdosies piesaistīt ES fon­du līdzekļus. Patlaban Latvijā vai uz rokas pirkstiem var uzskaitīt dabā marķētus velomaršrutus, lai gan uz papīra uzlikto velotūrisma maršrutu piedāvājums tūrisma informācijas centros (TIC) ir itin plašs.

 

Pēc TIC sniegtajām ziņām, Latvijā marķēti velomaršruti ir Jūrmalas pilsētā, par ko gādājusi pašval­dība. Cēsu un Valmieras apkārtnē velomaršrutus da­bā iezīmējis aktīvā tūrisma centrs Eži. Starptautis­ka projekta ietvaros veidots Kolkas apļa velomaršruts Talsu rajonā. Šai rajonā jūlija nogalē tiks pa­beigts veidot velomaršrutu Krišjāņa Valdemāra bērnī­bas zeme, kurā posms Roja — Mērsrags būs marķēts dabā. Tukuma rajonā jaunums ir trīs velotakas Val­guma ezera apkārtnē, ko veidojis Ķemeru nacionā­lais parks sadarbībā ar atpūtas bāzi Valgums. Dabā ar sarkanu, zilu un oranžu krāsu tiks iezīmēts Meža ap­lis (16 km), Šlokenbekas aplis (17 km) un Lustūžkalna aplis (22 km). Velobraucējiem marķēts velomaršruts ir arī Siguldā un Allažu apkaimē.

 

Kā informē Satiksmes ministrija, ari valsts šogad nedaudz piepalīdzēs veloceļotājiem. 2004. gadā tiks pabeigta veloceliņa izbūve rekonstruējamam autoce­ļam Via Baltica posmā Rīga — Ādaži (0. — 6,3. km). Veloceliņi tiks ierīkoti uz autoceļa Rīga — Sigulda — Igaunijas robeža (50. — 52,1. km), kā ari uz au­toceļa Rīga — Liepāja ( Grobiņas apvedceļa posmā).

 

Vineta Vizule

 

Uz pāris dienām Latgalē pieturēja “EuroVelo” maršruta dalībnieki, lai rastu naktsmājas un ievilktu elpu pirms došanās ceļā. Vienā no pieturas punktiem – Krāslavā mums izdevās sastapt ceļotājus un aprunāties par šo neparasto un interesanto pasākumu. “EuroVelo” projekta vadītājs Latvijā Oļegs Stoļarovs – Freibergs pavada braucējus tikai Latvijas teritorijā, taču ir aktīvs riteņbraucējs un kaļ dižus veloprojektus mūsu valstī. Braucienā piedalās zviedri, vācieši, itāļi, amerikāņi un japāņi. Parunājos ar Oļegu un lietuvieti Sigitu Kuču, kurš ir “BalticCycle 2004” organizators un arī viens no deviņiem visapņēmīgākajiem riteņbraucējiem, kuri mēro ceļu no paša sākuma līdz beigām.

 

111 dienu ilgstošais un 6000 km garais Velobrauciens sākās 11. maijā Nordkapā, kas atrodas Norvēģijā un ir vistuvāk polārajam lokam esošais Eiropas zemes gabaliņš. Velobraucienā laika tiks šķērsotas 11 valstis – Norvēģija, Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Serbija, Maķedonija un Grieķija, kur 28. Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas laikā Atēnās paredzēts brauciena finišs.

 

Velomaršrutu izveides ideja Eiropā radusies jau 1995. gada un galvenais mērķis bijis iegūt velosipēdistiem tiesības pārvietoties no valsts uz valsti, lai starp ES dalībvalstīm veicinātu velotransporta un velotūrisma attīstību. Rezultātā tika izstrādāti 11 starptautiski maršruti, kas šķērso visu Eiropu. Tieši šis “EuroVelo” maršruts Nr. 11 no Nordkapa (Norvēģija) uz Atēnām (Grieķija) bijis atstumts vistālāk kā gandrīz nereāls, atzīst Oļegs, taču beidzot tas tika organizēts kā starptautiska veloakcija. Katras valsts veloorganizācijas pavada ceļotājus savas valsts teritorija, viņu vidū ir ari Oļegs.

 

Projektu atbalsta Eiropas riteņbraucēju federācija, Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Japanese World Peace Prayer Organisation (Japānas Miera nesēju biedrība), kura, atgādina par mieru pasaulē un nepieciešamību samazināt izdevumus militāriem mērķiem, katrā šķērsotajā valstī par saviem līdzekļiem novieto miera stabu ar uzrakstu “Lai pasaulē būtu miers”. Tas ir atgādinājums cilvēkiem, ka laiks mainīt domāšanu un arī protests pret karu Irākā. Par to naudu, kas iztērēta ieročiem, Irāku varēja attīstīt un izveidot par vienu no bagātākajam un izglītotākajām valstīm pasaulē, atzīst Oļegs. Šāds miera stabs tika uzstādīts arī Valmierā, atainojot uz tā pamatideju četrās valodās.

 

Dienā braucēji veic 100 km. Diemžēl laika apstākļi nav bijuši braucējiem labvēlīgi – Norvēģijā izbraukuši sniegā, bet atlikušo laiku pavadījuši lietū. Līdzi brauc busiņš, kurā var salikt mantas un arī pabraukt kādu gabaliņu, ja ceļā atgadījusies kāda ķibele. Grupas sastāvs ir mainīgs, citi pienāk klāt, citi aiziet, ja vēlas tikai dažas dienas pavadīt ceļā, taču daži aktīvisti ir apņēmības pilni pieveikt visu 6000 km garo ceļu un noslēgt savu ceļojumu vēsturiskajā Olimpijā. Lietuvietis Sigits Kučs ir viens no šiem drosminiekiem, turklāt tas nav garākais ceļojums ar velosipēdu viņa mūža. Pirms neilga laika viņš devies ceļojuma ar velosipēdu apkārt zemeslodei, kas ilga pusotru gadu. Iespējams, viņš šoreiz uz vienu dienu tomēr atstās biedrus, lai nosvinētu savas mātes 90 gadu jubileju, bet tad atkal pievienosies un dosies tālāk uz Grieķiju. Grupa ir daudznacionāla un dažāda vecuma, taču tas netraucējot, atzīst Sigits. Tā esot laba tolerances skola – lai cik grūti arī nebūtu, vienmēr visi smaidot un ļoti labi viens otru saprotot, Sigits ir fiziķis, taču ceļošana esot viņa dzīvesveids. Arī Lietuvā viņš bieži organizējot dažādus pārgājienus. Līdz ar Baltijas valstu iestāšanos ES tagad neesot vairs problēmu ar robežas šķērsošanu, vienīgi Maķedonijā un Serbijā vajagot vīzas. Ceļi gan varētu būt labāki, atzīst Sigits, īpaši Latvijā un Lietuvā, jo velosipēdam vajadzīgs labs asfalta segums. Somijā pat grunts ceļš esot līdzenāks par mūsu asfaltu.

 

Lai dotos šādā ceļojumā, vajagot tikai kaut cik normālu velosipēdu, divus komplektus maiņas apģērba un labu garastāvokli, atzīst Oļegs. Un protams, arī naudu. Ceļa izdevumus sedz paši braucēji, jo projekts netiek finansēts. Dienā jārēķinās ar vismaz 5 latiem. Tas pilnīgi brīvprātīgs pasākums, jārēķinās ar tā laikietilpību un izdevumiem. Taču velobrauciens ir dzīvesveids un tas esot tā vērts, uzskata Oļegs un Sigits. Velotūrismu varētu attīstīt arī Latvijā un izveidot velomaršrutus, taču ir svarīga valdības nostāja. Pirms kāda Iaika viss ticis nostumts malā. Tagad viņš cerot uz Emša valdību, kura esot “zaļi” noskaņota. Latvija, īpaši Latgale, esot ļoti pateicīga velotūrisma attīstībai, te ir daudz gleznainu vietu, ezeru un upju, kas vilina tūristus. Taču pastāv dažas problēmas, viena no kurām ir kriminogēna situācija. Velosipēdu zādzība būtu sīkums salīdzinājumā ar iespēju zaudēt dzīvību. Diemžēl šāda bēdīga pieredze Baltijas valstīs atbaidot ārvalstu tūristus. Otra problēma esot mūsu attieksme pret tūristiem. Ārzemēs apzinās, ka tūrists ir ienākumu avots pašam un valstij, bet Latvijas iedzīvotāji tūristus atbaidot ar savu nikno sejas izteiksmi un tieksmi izgāzt par viņu galvām savas sakrājušās negatīvās emocijas. Oļegs uzskata, ka Latgalē traucē arī nepārdomāti izveidotās pierobežas joslas, kas bremzējot vietējo pašvaldību attīstību – robežpārejas punktu izbūvē iegrūsti miljoni, bet tūrists bez speciālas atļaujas pat nevar pietuvoties kādam kultūrvēstures piemineklim, kas atrodas šajā joslā. Tāda nejēdzība laikam esot tikai Latvijā. Velotūrisms ir viena no Latvijas perspektīvām un Oļegs cer, ka mūsu iedzīvotāji to beidzot sapratīs un arī mainīs savu domāšanu.

 

Inese Baranovska

This entry was posted in Jaunumi. Bookmark the permalink.

Comments are closed.