“Paklausīsi aicinājumam – cietīsi” 2005.09.12 “Latvijas Avīze”

03.07.2006.

 

Ģirtam Zvirbulim ir liela rēta uz kreisās uzacs. To viņš ieguva, braucot ar riteni. “Minos normālā ātrumā pa ielu, kurai abās malās bija novietotas mašīnas. Pēkšņi vienai atvērās durvis, es ieskrēju tieši tajās,” stāsta Ģirts. Ar divriteni viņš brauc joprojām, jo tas ir daudz lētāk nekā ar sabiedrisko transportu. Autovadītāja tiesību viņam nav. Briesmīga sajūta puisim parasti ir uz Salu tilta, pa kuru viņam jāpārbrauc uz skolu. Mašīnas uz tā neatstāj pietiekami daudz vietas riteņbraucējam, bet trotuāra apmale ir tik augsta, ka no brauktuves uz ietves uzbraukt nevar. “Vienkārši nav kur likties.”

 

Sandis Ābelītis, kurš trīs gadus strādā par velokurjeru, uz ceļiem piedzīvojis ne vienu vien satiksmes negadījumu. Tomēr Sandis, lai gan viņam ir automašīna, Rīgā vienmēr brauc ar riteni, jo tas ir daudz ātrāk nekā kājām un lētāk nekā ar mašīnu: “Man nav vajadzīga caurlaide, lai iebrauktu Vecrīgā, un stāvvieta, kur mašīnu atstāt, nav jāpērk dārgs benzīns. Pa tiem septiņiem latiem, kas nepieciešami benzīnam, lai kaut kur aizbrauktu, es nopērku sviestmaizes un enerģijas dzērienu, un man vēl paliek pāri 5 lati.”

 

Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju Ilvu Skulti šovasar arī notrieca uz gājēju pārejas, kad viņa brauca ar velosipēdu. “Es nokritu, tomēr nopietnus savainojumus neguvu. Ritenis gan bija astoņniekā.” Uz divriteņa I. Skulte kopā ar ģimeni brauc, jo tas ir veselīgi: “Svaigs gaiss, fizkultūra mums kā garīga darba strādniekiem ir nepieciešama. Braucot trolejbusā vai automašīnā, nav iespējams atpūsties. Visu laiku tu uzdod jautājumu: kāpēc tik lēni? Braucot ar velosipēdu, ir savs ritms, tu tam velti noteiktu laiku.”

 

Jauni projekti top gausi

 

Ja Rīgas domes balsojums būs pozitīvs, tad pēc piecu gadu pārtraukuma 2006. gadā varēsim ieraudzīt jaunu veloceliņu no Rīgas centra līdz Vecmīlgrāvim, kas no Rīgas domes budžeta izmaksās vairāk nekā miljonu latu. Tas sāksies Hanzas un Skanstes ielas krustojumā. Līdz gada beigām izprojektēs arī šim veloceliņam pievienojošos posmu Vecmīlgrāvis – Vecāķi, kas varētu tapt vēl pēc gada. Jātop arī citiem projektiem, lai velosipēdisti varētu pārvietoties droši un savus braucamos bez bažām atstāt pie veikaliem, birojiem vai skolām.

 

Rīgas domes deputāti aizvadītajos gados veloceliņu būvniecību nav atbalstījuši ne ar vienu latu. Tehniskais projekts veloceliņam Rīgas centrs.

 

– Berģi ir jāpārskaņo, jo tā divu gadu derīguma termiņš ir beidzies. Rīgas domes Satiksmes departamenta starptautisko projektu direktore Olita Sproģe gan manot, ka šā domes sasaukuma deputāti pret velosipēdistiem ir vēlīgāki.

 

Virzienam Rīgas centrs – Dārziņi ir uzsākta priekšizpēte, lai saprastu, pa kurām ielām vislabāk veidot veloceļa trasi. Vai labāk gar Daugavas krastu vai pa Maskavas ielu? Tāpat jānoskaidro, kādas būtu viena vai otra varianta izmaksas. Veloceliņš sāktos no Rīgas pils, jo, kā uzsvēra O. Sproģe: “Svarīgi, lai veidotos vienots veloceliņu tīkls. 2001. gadā jau izbūvējām veloceliņu Vecrīga -Imanta.”

 

Velobraucēji negrib gaidīt

 

Taču velosipēdisti negrib gaidīt. Sandis Ābelītis uzskata, ka Rīgā uz ielām vajadzētu novilkt līnijas, kas atdalītu riteņbraucējiem paredzēto braucamo daļu no autovadītāju daļas. Velobraucējiem nebūtu jāpārvietojas pa trotuāru un jātraucē gājēji. Pie tam, apgalvo puisis, joslas novilkt ir daudz lētāk nekā izveidot veloceliņus.

 

Arī CSDD sabiedrisko attiecību vadītājs Jānis Aizpors uzskata, ka vienīgais risinājums, kā palielināt drošu braukšanu velosipēdistiem, ir izveidot celiņus. Tas palielinātu to cilvēku skaitu, kuri izvēlas divriteni.

 

Saprotot Rīgas mazo caurlaides spēju, varētu atļaut pa velojoslām braukt arī transportam laikā, kad tur nav velosipēdistu, iesaka SIA “Velokurjers” un “Veloinformācijas centra” direktors Oļegs Stoļarovs-Freibergs. Savukārt veloceliņus Rīgas centrā varētu atvēlēt arī māmiņām ar bērnu ratiņiem, cilvēkiem ratiņkrēslos, skrituļslidotājiem un skeitbordistiem.

 

Domes ierēdņi pieļauj, ka tīklu varētu veidot centrā tikai ar velojoslām, bet par to nav pārliecināti. “Mēs veiksim centra daļas ielu inventarizāciju un tad redzēsim, vai mums ir kāda iela, kur iespējams šis risinājums – velojosla. Dānijas speciālistu pētījums pirms diviem gadiem apliecināja, ka Rīgas centrā ir tikpat kā neiespējami izveidot velojoslas. To varbūt varētu paveikt Antonijas, Matīsa, Valmieras, Artilērijas ielā, kur satiksme ir mazāka. Visur citur ir jābūt norobežotajiem veloceliņiem. Tas nozīmē atdalīt veloceliņu no satiksmes un pacelt vienā līmenī ar trotuāru,” secina O. Sproģe.

 

Velosipēdistu ērtībām arī tagad ir veikti daži uzlabojumi uz ielām. “Mēs modernizējam visus luksoforu objektus. Katrā no tiem veidojam nobrauktuves bērnu ratiņiem, ratiņkrēsliem, tās izmantos arī velosipēdisti. Esam saņēmuši velosipēdistu pārmetumus, ka viņiem ir sarežģīti šķērsot krustojumus. Piemēram, ērti varēs šķērsot Skanstes ielu, kur būs iespēja velosipēdistam piebraukt un nospiest luksofora pogu,” pastāstīja Rīgas domes Satiksmes departamenta satiksmes organizēšanas un kustības drošības daļas vadītājs Tālivaldis Vectirāns.

 

Rīgas pilsētas attīstības programmā 2006. – 2012. gadam norādīts, ka nav statistikas par velosipēdu skaitu Rīgā, bet tas ir audzis. Tomēr Rīgas domes pieņemtā Velotransporta attīstības programma ir tā, kura nosaka velonovietņu izveidi un veloceliņu infrastruktūras attīstīšanu, lai savienotu Rīgas centru un mikrorajonus.

 

Aksenoka hobijs var nest labumu

 

Pašreizējā Rīgas dome velosipēdistu intereses droši vien pamanījusi tāpēc, ka mērs A. Aksenoks labprāt pārvietojas ar velosipēdu un piedalījies arī dažādos velobraucienos.

 

“Ja salīdzinām ar piemērotu apstākļu radīšanu velosipēdistiem citur Eiropā, tad Rīgā nekas nenotiek. Tagad gan nomainījās Rīgas domes priekšsēdētājs un izskatās, ka šim mēram ir sava veida iniciatīva jautājuma risināšanā,” novērojis “Veloinformācijas centra” direktors Oļegs Stoļarovs-Freibergs.

 

Viņš cer, ka nākotnē Rīgā izdosies sakārtot visu tā, lai velosipēdists ne tikai teorētiski būtu pilntiesīgs satiksmes dalībnieks, bet arī tāds justos. Piemēram, tagad jāizmanto dažādas viltības, lai automašīnu plūsmā tiktu uz priekšu. Šodienas paradokss – jo lielāki sastrēgumi, jo drošāk riteņbraucējam. To pierādīja arī nesenais eksperiments, kad no Brīvības pieminekļa velosipēdists caur sastrēgumu noteiktajā punktā nokļuva ātrāk nekā autovadītājs.

 

Arī velosipēdu tirgotājiem bizness iet no rokas un ar katru gadu izdodoties pārdot par 5 – 20% vairāk, uzņēmēji aizvien atver jaunas velosipēdu tirdzniecības vietas.

 

Smalkas velonovietnes būs tikai Vecrīgā

 

Sasniedzot ceļa mērķi, velobraucējiem bieži vien nav kur nolikt savu braucamrīku, jo Rīgā tiem nav radītas speciālas novietnes. Pie ēkām pieslēgtu velosipēdu atstāt vienmēr ir risks. Sandim trīs gadu laikā ir nozagti septiņi velosipēdi. “Pēdējo reizi man tiešām bija liels pārdzīvojums. Biju aizbraucis uz “Olimpiju” pakaļ krekliņiem, ar kuriem nākamajā dienā vajadzēja piedalīties velosacensībās. Iznāku no veikala, un riteņa nav. Tas maksāja aptuveni pusotru tūkstoti latu.”

 

O. Stoļarovs-Freibergs pozitīvi vērtē Rīgas domes sadarbību ar Rietumu banku, lai veidotu velonovietnes. Iespējams, vēl šogad Vecrīgā izvietos sešas velonovietnes. Divās no tām vienlaikus varēs atstāt astoņus velosipēdus, bet pārējās katrā pa diviem – par Rietumu bankas velonovietņu dāvinājumu sacīja sabiedrisko attiecību speciālists Raimonds Ločmelis. Tās ir vairāku autoru darbi, kas veidoti no betona un nerūsējoša metāla.

 

Rīgā nav nepieciešamas lielas velonovietnes, drīzāk tām jābūt praktiskām. Ir trīs veidu velonovietnes, no kurām piemērotākās Rīgai varētu būt cinkotās, uzskata O. Stoļarovs-Freibergs. Tās nevajadzētu ražot rūpnieciski, bet gan pielāgot katrai to izvietošanas vietai.

 

O. Stoļarova-Freiberga skatījumā šeit liela nozīme ir ari sabiedriskajai kārtībai un policijas darbam pilsētā, jo velosipēdu zagšana pat gaišā dienas laikā joprojām ir aktuāla, Tāpāt diez vai arī drīzumā tiksim līdz Briseles līmenim, kur pie velonovietnēm ir ierīkotas ari glabātavas ķiverēm.

 

* Pēdējo deviņu gadu laikā negadījumos cietušo velosipēdistu skaits ir tikai audzis: 2003. gadā tas ir divreiz lielāks (446)nekā 1996. gadā (199).

 

* Vislielākais bojā gājušo velosipēdistu skaits bija 2000. gadā – 48.

 

* Šogad astoņos mēnešos velosipēdisti ir mazāk cietuši satiksmes negadījumos (233) salīdzinājumā ar pērnā gada to pašu laika posmu (259).

 

DAINA VEŠKO, MARCIANA KRAUZE

This entry was posted in Jaunumi. Bookmark the permalink.

Comments are closed.