Latvijas Avīze: Ar velosipēdu cauri Irānai

15.03.2011.

 

No www.la.lv

Publicēta: 05.03.2011.

Vakar no Rīgas lidostas ceļā devās Krišjānis Jansons-Ratiniks, 26 gadus vecs puisis, kurš ar divriteni nolēmis cauri Armēnijai šķērsot Irānu līdz lielākajai ostas pilsētai Bandarabāsai. Viņš vienatnē 16 dienās apņēmies nobraukt 3000 kilometru.

 

“Latvijas Avīze” puisim nav sveša. Jaunākās ziņas viņš caurskata mūsu laikraksta interneta mājaslapā. Par labu informācijas un iedvesmas avotu kalpojot ceļojumu apraksti žurnālā “Mājas Viesis”. Pašu laikrakstu ik dienas lasa viņa ģimenē.

 

Krišjānis ir pieredzējis veloceļotājs. Tūkstošiem kilometru pievārēti Turcijā, braucis Grieķijā, Gruzijā, Baltkrievijā. Piedalījies dažādos citos trakos velopasākumos. Piemēram, pirms trim gadiem kāpis uz divriteņa un sacenties ar Rīgas–Ērgļu vilcienu, kuru galamērķī apsteidzis par 55 minūtēm.

 

Ar draugiem spriests, cik ātri ar divriteni no Rīgas varētu aizkļūt līdz Tallinai. Kāds teicis, ka septiņās astoņās stundās, Krišjānis minējis četras. Vienīgais veids, kā to var pierādīt, mēģināt mīties. Tā 300 kilometri nobraukti četrās stundās un 17 minūtēs. Tiesa, Krišjānis minies cieši aiz smagās automašīnas, tā pārvarot pretvēju. Tas esot bijis ļoti bīstami un fiziski diezgan smagi.

 

Pirms pieciem gadiem Krišjānis pierādījis sevi bezapstājas 30 stundu braucienā pa Latviju. Bet par Krišjāņa pirmo uzvaru sešu gadu vecumā, minoties veselu kilometru pa tā saucamo Rubika veloceliņu, vēl saglabājies diploms. Uz sacensībām devies kopā ar tēvu, kurš arī ieaudzinājis mīlestību pret divriteni.

 

Līdz šim garākajā un sarežģītākajā izdzīvojumā Irānas ceļos puisi atbalsta darbavieta – “Hawaii Express” SIA “RD SPORTS” sporta preču veikals un citi.

 

“Pa Irānu braukšu ar “SCOTT” sacensību divriteni. Tam ir karbona rāmis – viens no vieglākajiem pasaulē. Divritenis aprīkots ar dubļusargiem un bagāžnieku. Bagāžā ņemu “Multipower Sportsfood” enerģijas batoniņus un atjaunošanās dzērienus. Dažas veloatslēgas, piemēram, lai var ķēdi savienot, ja pārtrūkst. Trīs velokameras, ielāpus. Uzticu sagatavot riteni draugam un kolēģim Naurim Selgam. Faktiski esmu saaudzis ar šo divriteni. Dejotāji arī parasti pierod pie viena kurpju pāra…”

 

No drēbēm Krišjānis līdzi neņem neko, jo viss būs mugurā. Viņš neņem līdzi arī ne guļammaisu, ne telti. “Parasti pārnakšņoju vai nu pie nejauši satiktiem cilvēkiem, vai viesnīcās. Gruzijā, piemēram, viesnīcas ir tikai lielpilsētās. Man nācās uzrunāt garāmgājējus praktiski uz lauka. Vispirms aplinkus vaicāju viņiem, kur tuvumā kāda viesnīca. Pirmā reakcija – izbrīns. Tad es konkrēti vaicāju, kur lai pārnakšņoju. Cilvēki bija atsaucīgi un uzņēma savās mājās. Gruzijā runāju krieviski.”

 

Ceļojumā pa Irānu būs grūtāk, jo Latvijā Krišjānis neatradis cilvēku, kurš varētu iemācīt dažas nepieciešamās saskarsmes frāzes persiešu valodā. Viņš zina angļu valodu, taču Irānā tā maz līdzēs.

 

Irānā nebūšot nepieciešama kredītkarte. Eiro pierobežā būšot jāmaina pret irāņu reāliem. Viens miljons Irānas reālu līdzvērtīgs 63 latiem.

 

Latvijā Krišjānim ir atbalsta grupa, kas ziņos par starptautisko stāvokli, jo uz vietas būs grūti iegūt informāciju. Sazināsies ar mobilā tālruņa palīdzību.

 

“Ja citi domā, ka ceļojuma mērķis ir aizbraukt un apskatīties kādu vēstures pieminekli, tad es uzskatu, ka “sāls” ir pati braukšana un valsts apskatīšana, atrodoties nemitīgā kustībā. Redzu mājas, ceļus, varu aprunāties ar cilvēkiem. Saprotu, ka dodos uz senās civilizācijas šūpuli, bet vēlos redzēt, kā tur dzīvo cilvēki šodien. No katra ceļojuma kolekcionēju sajūtas. Atceros pašus braucienus, ekstrēmus notikumus, vienatnē kalnos vēroto saulrietu… Es fotografēju un vakaros rakstu dienasgrāmatu,” stāsta Krišjānis, kuru mājās gaidīs sieva Nora. Viņa, protams, uztraucas, bet arī rēķinās ar Krišjāņa dzīvesveidu un pat viņu iedrošina.

This entry was posted in Jaunumi. Bookmark the permalink.

Comments are closed.